Pēteris un Pāvils – dažādi ceļi, kopējs prieks

 

12. jūlijā Pareizticīgā Baznīca godina svētos un augsti slavējamos apustuļus Pēteri un Pāvilu. Daudz rakstīts par viņu garīgo varoņdarbu, par mocekļa nāvi Kristus dēļ, bet pats galvenais un būtiskākais ir viņu ceļš pie Kristus. Apustulis Pēteris un apustulis Pāvils – divi pirmo kristiešu kopienas poli, kuri piepildīja pasauli ar kristīgu jēgu un nesa tajā liecību par Kristu.

 

Pēteris – zvejnieks, dziļas ticības cilvēks, kvēlas, reizēm pat pārāk kvēlas, ticības, kādēļ Kungs viņam saka: tu atteiksies no Manis, tādēļ ka šobrīd emocionālā pacēlumā

apliecini ticību, bet pēc tam šādā pašā emociju uzplūdā nobīsies un noiesi malā.

 

Apustulis Pāvils – skaidra saprāta cilvēks, apveltīts ar bagātīgām zināšanām. Farizejs, rakstu mācītājs, izgājis ļoti nopietnu teoloģisko skolu pie ievērojamā rakstu mācītāja un farizeja Hamalila – skolotāja ar lielo burtu.

 

Agrīnajā kristiešu kopienā notika diskusija par to, kam jāietilpst Kristus ticības mācībā, kādus pienākumus cilvēkam uzliek Baznīca, kas viņam jādara, kā jādzīvo, vai viņam jāuzņemas grūti panesamais vecās derības likuma, jūdu tradīcijas smagums, vai jāatsakās no tā.

 

Šī diskusija ir īpaši interesanta, jo Pēteris, kurš pārstāvēja tautu, pie tam ne pašu bagātāko un, varbūt ne tik izglītoto kā apustulis Pāvils, nesteidzās ar to, lai labās vēsts sludināšana izietu ārpus Izraēla robežām. Viņš uzskatīja, ka vispirms jāiet pie postā ejošajām Izraēla avīm – pie jūdiem, pie tiem, kuri pazīst praviešus, alkst pestīšanas, sapņo par Mesiju. Un tādēļ Pēteris nesteidzās atteikties no vecās derības tradīciju noteikumiem, baidoties, ka šāda atteikšanās varētu kādu atgrūst no jūdu kopienas, no ceļa uz Baznīcu, kļūšanas par kristiešiem. 

 

Apustulis Pāvils, kuram bija izcilas vecās derības zināšanas, zināšanas par  tradīcijām, skrupulozu sekošanu likuma burtam, izrādās daudz radikālāks. Viņš atsakās no šīs bagāžas, pavēstot brīvību Kristū un vēršot savu sludināšanu uz pagāniem – pie citu kultūru, citu tradīciju ļaudīm. Tā dēļ, lai viņi rastu ceļu uz Baznīcu, pie Kristus, viņš attīra šo ceļu no visa mazāk svarīgākā un nebūtiskā.

 

Mēs zinām, ka apustulis Pēteris nogāja kopā ar Kristu garu ceļu, trīs gadus bija blakus Viņam, uzkāpa Tabora kalnā, redzēja Kunga Apskaidrošanos.

 

Vai apustulis Pāvils redzēja Kristu Viņa zemes dzīves laikā, nav zināms – no Jaunās Derības tas nav secināms, - bet viņu Kungs aicina aiz Baznīcas robežām, tur, kur darbojas aicinošā svētība. Un tieši Pāvils, kuram Kungs Sevi atklāj jau Augšāmcēlušos, slavā, Pāvils, kurš savas jūdejiskās pārliecības dēļ vajāja Kristus Baznīcu, dedzīgi izsekoja kristiešus, uzskatīja kristietību par herēzi, uzskatīja, ka šo „nešķīstību” var apturēt ar varmācību, piespiest cilvēkus atteikties no ticības augšāmcēlušajam Galilejietim, kurš pasludinājis sevi par Dievu, - lūk, šis Pāvils, ieraudzījis Kristu vīzijā, atnācis uz Baznīcu un saņēmis tur dziedināšanu, ieejot taisno pulkā, kļuva par tiltu, Kristus pārmestu, no apustuļiem agrīnās Baznīcas, pie citiem ļaudīm, ārējiem, ļoti tāliem no Izraēla un jūdu priekšstatiem.

 

Man liekas ļoti būtiski, ka Lūka, apustuļa Pāvila māceklis un līdzgaitnieks, savā Evaņģēlijā un pēc tam Apustuļu darbos uzsver, ka pie Kristus nāca ne tikai jūdi, ka Kristus mīlestība sniedzās pār visiem, ka Kristus katrā cilvēkā, neatkarīgi no viņa ticības vai ticības neesamības, saskatīja Dieva tēlu un cerēja, ka cilvēka sirds atsauksies, dvēsele ietrīsēsies un cilvēks atnāks pie Dieva, kļūs par dēlu vai meitu – Dieva bērnu.

 

Man liekas ļoti svarīgi, ka, neskatoties uz ceļu dažādību, Baznīca svin šo apustuļu piemiņu vienā dienā, atgādinot ne tikai par tēvu mantojuma nozīmīgumu, Vecās Derības nozīmīgumu visiem kristiešiem, bet arī par to, ka daudzi noslāņojumi – maznozīmīgi, ka tradīcijas var ļaudīm kļūt par šķēršļiem, reizēm nepārvaramiem, cilvēka ceļā pie Dieva.

 

Šeit nepieciešama apustuļa Pētera dedzība un apustuļa Pāvila atklātība un gudrība. Un pats galvenais – atcerēties, ka abi - Pēteris un Pāvils – atdeva savas dzīves Tā Vārda dēļ, Kurš radījis zemi un Kurā tā pastāv, nepārtraukti atradās saskarsmē ar Dievu, viņiem bija iekšējās lūgšanas dāvana, viņi nodeva savas dāvanas un zināšanas mācekļiem, un caur Baznīcu – dievkalpojuma noslēpumu, - caur svēto pieredzi šīs zināšanas un Dieva redzējums nonāk pie mums.  

 

Tādēļ katrs var ieiet apustuļa Pāvila un apustuļa Pētera priekā. Ikvienu cilvēks aicina būt neradītās Dievišķās gaismas līdzdalībniekam, aicina dalīties Kristus Pashas priekā, kļūt kristietim ne tikai vārda un ārējās atribūtikas dēļ, bet arī mainīties, apskaidroties iekšēji un ieiet Debesu Valstībā un mūžīgajā dzīvē.

 

Priestermūks Dimitrijs (Peršins)