Mūsdienu sabiedrība un Baznīca

 

Mūsdienās cilvēki arvien vairāk meklē atbildes uz jautājumiem, kas, vienlaikus būdami mūžseni, aktuāli arī  šodien: Kā iemācīties priecāties par dzīvi? Kā audzināt bērnus?  Kā veidot savstarpējās attiecības? Uz šiem jautājumiem atbild virspriesteris Aleksijs Uminskis.

 

Kā iemācīties priecāties par dzīvi?


Mēs vispār neprotam priecāties. Prieks cilvēkam netiek dots kā kaut kāda īslaicīga parādība.

 

Apustulis Pāvils saka: „Esiet priecīgi vienumēr. Lūdziet bez mitēšanās Dievu. Par visu esiet pateicīgi” (2 Tes. 16-18) – un visas šīs lietas, izrādās, ir savstarpēji saistītas. Gan lūgties, gan priecāties, gan pateikties – tas ir varoņdarbs. Kad cilvēks māk par visu pateikties, viņš nevar nepriecāties.

 

Bet pateikties – tas nozīmē turēt savu sirdi saspringtā lūgšanu stāvoklī saiknē ar Dievu.

Nepārtraukti lūgties nenozīmē nepārtraukti lūgties Jēzus lūgšanu vai lasīt 15 akafistus dienā, vai ik dienas apmeklēt dievkalpojumus – ne jau par to šeit runājam. Tā ir domāšana par Dievu, pastāvīga sevis izjušana Dieva rokās, lai kas ar tevi arī nenotiktu. Nonākt līdz tam nav vienkārši, bet kad cilvēks pie tā nonāks, tad, saprotams, viņš priecāsies.

 

Mēs bieži vien nomainām jēdzienu „prieks” ar „izprieca” – mēs aizrautīgi priecājamies, bet pēc tam šī līksmība mūsos pārvēršas par tukšumu. Klusi priecāties un pateikties Dievam – tas mums ir ļoti neierasti. Mums laiku pa laikam vajag izpriecāties, palīksmot, lai nomestu smago nastu, ko rada saspringta diena, nogurums, sliktas attiecības ar priekšniecību vai pašiem tuvākajiem cilvēkiem.

Tādējādi prieka brīdis kļūst par aizmiršanās brīdi. Mēs bieži vien nemeklējam prieku, mēs meklējam aizmiršanos. Tādēļ arī mēs nomainām prieku ar izpriecu, līksmošanos. Līksmība – tas ir labi, derīgi, bet kad tā kļūst par prieka surogātu, tad tas vairs nav pareizi.

 

Par to, ka tas vairs nav prieks, bet izprieca, reizēm liecina iztukšotības sajūta, kad mēs ilgi nevaram atgūties. Es neesmu pret jauno gadu, dzimšanas dienu svinēšanu, vētrainiem atvaļinājumiem – negribu, lai kāds padomātu, ka es naidīgi izturos pret šādām cilvēciskām izpausmēm. Diemžēl, pēdējā laikā ļaudīs palicis ļoti maz cilvēciskā, bieži vien mēs kļūstam līdzīgi robotiem, mašīnām. Un jebkāda mūsu cilvēciskuma izpausme mūsdienās ir pozitīva.

 

Bet mūsu cilvēciskums reizēm tiek saprast nevis kā jūtīguma izpausme – normāla, laba jūtīguma, t.i. dziļu, patiesu jūtu izpausme, - bet drīzāk kā mūsu bioloģiskā esamība: mēs esam cilvēki, tādēļ mēs garšīgi ēdam, varam izgulēties, sauļoties, peldēties jūrā – atlaist bremzes, kā šodien mēdz sacīt. Arī tas ir cilvēcīgi, bet tas ir piezemētāk, zemāk, salīdzinot ar tiem dziļajiem pārdzīvojumiem, kādus mums var dāvāt šī dzīve, bet mēs no tiem baidāmies.

 

Mēs esam aizmirsuši just viens otru, aizmirsuši redzēt, dzirdēt, sajust cits citu. Apustulis Pāvils bieži saka vārdus: brāļi, katrā no mums jābūt tām pašām jūtām, kādas bija Jēzū Kristū. Mēs baidāmies just, bet apustulis, tieši pretēji, aicina mūs just, paaugstināt mūsu jūtas: iemācīties tā skatīties, kā skatījās Kungs; runāt, kā runāja Viņš; dzirdēt, apskaut; sajust ar savām radošajām rokām kā to darīja Kungs – tas viss ir ļoti svarīgi.

 

Mēs bieži vien nepareizi uztveram askētisku kā cīņu ar mūsu jūtām, kļūdaini domājot, ka jūtas un kaislības – tas ir viens un tas pats. Bet tas nav viens un tas pats: kaislības – tie ir grēcīgi ieradumi, kaislības – tas ir sabojāts, izkropļots cilvēks. Bet jūtas – tas ir tas, kas ir neatņemams no mūsu Dievišķā tēla. Bet ja mēs baidāmies just, tad labāk arī nedzīvot – kā tajā zināmajā dziesmā: „Ja jūs nedzīvojat, tad jums arī nenomirt...”.

 

Divas pieejas: bērnus vajag lutināt vai rūdīt?


Tās nav divas dažādas pieejas: gan jālutina, gan jārūda – visam savs laiks.

 

Galvenais audzināšanas likums – mīlestība un sapratne: mīlestība dāvā spēju saprast savu bērnu. Bērni taču ir dažādi. Viena no visbiežākajām vecāku kļūdām – viņi sāk domāt, ka bērns ir viņu īpašums. Un tad viņi sāk no bērna veidot to, ko gribētu redzēt viņi, pie tam pašu bērnu neredz. Vai nu viņi grib izveidot personīgo klonu, vai arī – kā notiek pareizticīgo ģimenēs – izveidot viņu, ņemot par paraugu svēto, kura dzīvesstāstu lasījuši – mēs zinām, kā parasti tiek aprakstīta svētā bērnība: ar bērniem viņš nespēlējās, konfektes neēda, dienu un nakti lūdzās, kopš piecu gadu vecuma nēsāja važas, trešdien un piektdien neko neēda...

 

Vai arī mēs gribam izveidot no bērna cilvēku, kurš atbilstu šodienas prasībām – pieprasīta profesija, sekmīgs. Un ja bērnam kaut kas neveicas: valodas, fizika, ekonomika, informātika, ja viņš ir „lūzeris” klasē, tad viņu vajag rūdīt, izveidot no viņa „īstu vīrieti”, lai viņš spētu par sevi pastāvēt.

 

Pie tam, veidojot no bērna „vīrieti”, mēs neredzam, ka tas ir Bahs nevis Stīvens Džobss, veidojam no viņa to, kas viņš nav. Mūs neinteresē, ko iecerējis Kungs – mans bērns, ko gribu, to daru. Aizmirstam, ka viņš – mans tikai daļēji, bet vispār – Dieva, Kungs viņu man uzticējis kā dāvanu, un man šī dāvana jāuzņem ar pateicību, bijību, jābūt ļoti uzmanīgam pret savu bērnu.

Un ja bērns kļūst par vecāku ambīciju ķīlnieku – pat labu un it kā pareizu, kā dažās pareizticōgo ģimenēs – tad viņš zaudē savu bērnību. Viņu noslogo ar pulciņiem, nodarbībām, privātstundām, un izrādās – bērna nav, ir tikai manipulāciju objekts. Dzīvs, tomēr vienlaikus aizmirsts, bet kas bijis patiesībā – jau nav skaidrs. Cilvēks izaug nekāds un nespēj sevi pēc tam dzīvē realizēt, tādēļ ka bijis vecāku eksperimentu objekts. Tur nav bijusi mīlestība, bijusi tikai vecāku patmīla un lepnība.

 

Es novēlu no tā izvairīties visiem vecākiem. Ieskatīties, ieklausīties savā bērnā, ieraudzīt viņā Dieva dāvanu, sadzirdēt, kas viņā patiesi mīt, un tad pakāpeniski attīstīt viņu Dievam. Tad izveidosies gan priecīga bērnība, gan savstarpēji labas attiecības ar vecākiem sarežģītajā pusaudža periodā  - tad saņemsiet atbildi no bērna. Viņa pieaugšana, pasaules uzskats veidosies pareizi.

 

Tomēr nav nekādu garantiju, ka kādam izdosies izvairīties no kļūdām – kļūdas būs vienmēr, vienkārši no tām nav jābaidās, kļūdas var labot. Bet izlabot tās var tad, kad saproti, ka tās ir kļūdas, bet kad tu esi pilnīgi pārliecināts par savu taisnību, tad izlabot ir ļoti grūti. Tad būs neizpratne: mēs taču gribējām labu, darījām visu kā pienākas, pēc noteikumiem un saraksta, bet bērns aizcirta durvis un aizgāja no mājām 14 gadu vecumā.

 

Vai bērnam ir tiesības kļūdīties?


Tieši bērnam ir vislielākās tiesības pieļaut kļūdas.

 

Patiesībā mēs negribam, lai viņi mācītos no mūsu kļūdām, dādēļ ka mēs bieži vien tās neapzināmies. Mēs vienkārši kādā brīdī redzam, ka viņš dodas pa mūsu ceļu, tādēl ka bērns mācās no mātes un tēva, un mācās nevis tādēļ, ka viņi to māca, bet no tā, kā rīkojas viņi paši: kā viņi sarunājas viens ar otru, ar saviem draugiem. Bērns ļoti sakāpināti reaģē uz vecāku meliem. Bērnam bezgalīgi var mācīt dzīvot, rīkoties un uzvesties labi, bet tas būs veltīgi, ja tu pats to neievērosi un neturēsi doto vārdu.       


Kā veidot attiecības ar pusaudzi?


Kā veidot attiecības ar pusaudzi, kur ir robeža starp „drīkst” un „visatļautība”, kas var pusaudzi pazudināt? Uz šiem jautājumiem nav viennozīmīgu atbilžu. Ikvienam jāmācās meklēt atbildes uz dzīves jautājumiem pašam pastāvīgi. Protams, jāatceras vispārzināmas lieta, ka pusaudža vecums – tā ir pubertāte, dzimumnobriešanas periods, ka pusaudži reizēm nesaprot paši sevi, viņos mainās ārējo vērtību skala, ir spējīgi rīkoties neapzinoties sekas. Ja vecāki šajā periodā pret bērn izturas pārlieku stingri, tad šī stingrība nedod neko: bērns vienalga atradīs spraudziņu, pa kuru izlausties.

 

Pusaudža periodā bērnu nedrīkst lauzt kā to dara daži tēvi: ja reiz tā, tad es ar viņu rīkošos kā nākas – pāri celim un...! Tas ir muļķīgi – ja tu neesi iemācījies saprast bērnu agrīnā vecumā, esi pazaudējis viņu, tad meklē, centies, tiecies piekļūt bērnam, ielūkojies viņa dzīvē, pārstāj nosodīt, pacenties saprast, kādēļ tā noticis.

 

Kādā brīdī jāatgriežas pie sevis, jāatceras – kāds es biju šajā vecumā, jāatceras – kādēļ es tā rīkojos. Vissvarīgāk ir viņu saprast, nevis atstumt no sevis, ja viņš nav tāds, kādu tev būtu gribējies redzēt. No sākuma saprast, bet pēc tam padomāt, ko darīt tālāk.

 

(turpinājums sekos)


Virspriesteris Aleksijs Uminskis – Svētās Trijādības baznīcas (Церковь Живонача́льной Тро́ицы в Хохлах ) (Maskava) pārzinis, pedagogs, TV raidījuma „Pareizticīgā enciklopēdija” («Православная энциклопедия») vadītājs, daudzu publikāciju par kristīgo pedagoģiju autors.